Rīga +2°C 
Alīna stāsta, ka viņas pirmā laulība tika noslēgta Īrijā, turklāt tā bijusi fiktīva. Izrādās, ka ar topošo vīru iepriekš nebija pazīstama, un satika viņu tikai tad, kad aizceļojusi uz turieni.
«Viņam vajadzēja dokumentus, man vajadzēja kādu, kurš man nodrošinās dzīvi, naudu. Mums bija ļoti labas, draudzīgas attiecības, tur nebija nekādas kaisles. Vienreiz es sadzēros un sāku viņu bučot, bet viņš mani atgrūda.
Viņš bija musulmanis. Mana nākamā mīlestība bija mana puiša draugs, kurš sēdēja cietumā. Manam puisim šis draugs zvanīja, lai papļāpātu, tad nu es arī iesaistījos šajās sarunās. Un tā piecus gadus norunājām. Kad no Īrijas atbraucu atpakaļ uz Latviju, viņš mani uzaicināja uz randiņu cietumā. Satikāmies, pakomunicējām.
Pēc tam, kad aizgāju mājās, viņš man zvana un saka «davaj apprecamies», es saku – priekš kam? Viņa atbilde – lai visi ir šokā!
Un tā mēs arī apprecējāmies cietumā. Pēc kāzām tev dod 3 dienas, lai nosvinētu kāzu nakti un medusmēnesi. Cietumā ir tāda kā viesnīca, tur ir viss – virtuve, ledusskapis, istabiņa, duša. Viss, ko vajag! Tur arī svinējām. Viņš tiešām ir manas dzīves lielākā mīlestība. Viņš ir mana pirmā bērna tēvs, joprojām viņu mīlu, bet diemžēl 29 gadu vecumā viņš aizgāja no dzīves, viņam apstājās sirds.»
