SPIED ŠEIT un aplūko svētku piedāvājumu! ? 
Rīga -18°C 
Novembrī darbu sāka jauns psiholoģiskā atbalsta tālrunis (26564564) onkoloģijas pacientiem un tiem, kuri nonākuši krīzē. Žurnālistei Inesei Supei nav žēl ziedot savu laiku, lai reizi nedēļā uzklausītu zvanītājus.
Vairāk nekā gadu Inese cīnās ar agresīvas formas krūts vēzi. Žurnāliste neslēpj – diagnoze maina domāšanu, pārkārto dzīves prioritātes, sabrucina ilūzijas, taču vienlaikus arī atver sirdi līdzjūtībai. Ejot cauri smagam ārstēšanās ceļam, Inese radusi spēku palīdzēt citiem onkoloģijas pacientiem – dalās pieredzē, sniedz padomus un nu arī brīvprātīgi darbojas zvanu centra Sonido izveidotajā atbalsta tālrunī Parunāsim?.
«Katrs zvans man atgādina, ka empātija un cilvēcība spēj dziedināt ne mazāk kā zāles,»
pārliecināta ir Inese. Viņa pērn rīkojusi naudas vākšanas kampaņas, lai tālrunis varētu turpināt pastāvēt. «Atsaucība gan nebija liela, taču mēs pievērsām šai problēmai uzmanību. Man ir sapnis par konsultatīvo tālruni onkoloģijas pacientiem.
Esmu jau izveidojusi biedrību Pārmantotā vēžu pacientu un ģimeņu atbalstam un uzrakstījusi projektu, lai iegūtu finansējumu šāda atbalsta tālruņa ieviešanai.
Onkoloģijas slimniekiem parasti krīzīte sākas brīvdienās un svētku dienās,
tāpēc svarīgi, lai būtu kāds medicīnas darbinieks, kam piezvanīt,» saka viņa. Līnijā Parunāsim? tagad piektdienas atvēlētas vēža pacientiem, un Supe ar viņiem runā četras stundas. «Man nav žēl ziedot savu laiku, lai palīdzētu otram grūtā brīdī. Nevaru ieteikt medicīniskas manipulācijas, bet varu uzmundrināt, aprunāties un dot padomus no pieredzes. Galvenais ir uzklausīt, jo bieži vien onkoloģijas pacientu mājinieki īsti neizprot šīs slimības specifiku,» zina stāstīt žurnāliste.
Inese spilgti atceras savu pirmo sarunu uzticības tālrunī. «Tas arī bija novembris, pirmssvētku laiks, un man piezvanīja kāda kundze, ar kuru kopā pētījām TV programmu, lai saprastu, ko svētku laikā varētu paskatīties. Kundze stāstīja, ka viņai ļoti patīk lasīt grāmatas un televīzijā skatīties teātra izrādes.
Sarunas beigās noteica, ka Skārleta no Vējiem līdzi noteikti jau sen ir nomirusi un viņai droši vien arī būtu pēdējais laiks posties uz aizsauli,» atminas Inese.
Supe nav zinājusi, kā šo sarunu pareizi vadīt. «Jo tā bija par neko – gluži kā ar draudzeni par maznozīmīgiem niekiem parunāties. Kad mūsu sarunai atvēlētās trīsdesmit minūtes pagāja, kundze atzina, ka bijis jauki ar mani patērzēt. Godīgi sakot, aizgāju noraudāties un tikai tad braucu mājās,» saka Inese un piebilst, ka viņa nevarēja pat iedomāties, cik daudz Latvijā ir vientuļu cilvēku.
Onkoloģijas pacienti uzrunā Inesi arī sociālajos tīklos. «Fiziski nespēju visiem atbildēt. Tāpēc izveidoju WhatsApp grupu, kurā ir 62 sievietes. Tur mēs cita citu uzmundrinām, palīdzam, dalāmies priekos un bēdās, ar receptēm un dzīvesstāstiem,» stāsta Inese.
TV žurnāliste vēlas iegūt psihologa izglītību, lai varētu atbalstīt slimnieku tuviniekus.
«Visgrūtākāk ir uzzināt, ka šie cilvēki nomirst.
Īpaši smagi tas bija pašā sākumā, ļoti pārdzīvoju. Man aizgājušas divas onko draudzenes, ar kurām kopā smējāmies, ka vecumdienās brauksim uz Alpiem, dzersim kakao un pīpēsim cigārus. Bet man vairs nav, ar ko pīpēt. Viņu vairs nav…» nopūšas Inese. «Tagad esmu iemācījusies nāvīti pieņemt. Tā vienkārši ir šīs saslimšanas sastāvdaļa. Paldies Dievam, medicīna iet uz priekšu un sēru vēstis saņemu arvien mazāk.»
Supe saka: tā kā pašas vēzis ir agresīvs, līdz sirmam vecumam viņa diez vai nodzīvos. «Taču es gribētu, lai tad, kad manis nebūs, cilvēki atceras, ka Supe izdarījusi diezgan daudz, lai citiem būtu vieglāk.»
Vairāk lasi žurnālā Privātā Dzīve!
