Rīga +2°C 
Livču ģimene, sievas Loretas mudināta, ir ieradusies mežā, lai atbrīvotos no negatīvajām un ilgi apspiestām emocijām. Loreta cenšas skaidrot vīram, kā pēc iespējas veiksmīgāk atbrīvoties no dusmām: «Pamēģini tās dusmas tagad lādēt ārā, sitot vienu nedzīvu koku pret otru.»
Pēc pirmajiem Anatolija mēģinājumiem, sieva viņu pārtrauc, sakot, ka viņš sišanas procesā izmanto fizisku spēku, nevis enerģiju, kas viņā ir iekšā.
Loreta ir gatava veikt paraugdemonstrējumu, veicot izlādi pirmā. Tiesa gan, viņas demonstrējums izvēršas negaidītā dusmu vilnī un aktīvā koka dauzīšanā, ka pat Anatolijs uz brīdi šķietami nobīstas, neatpazīstot pats savu sievu!
«Es visu dzīvi esmu mēģinājusi kādam kaut ko pierādīt! Ka esmu laba, gudra, ka man viss sanāk! Un es to daru ar nebeidzamu enerģiju tikai tāpēc, lai kāds mani novērtētu! Bet es esmu laba tāda, kāda esmu, kāda piedzimu!» savas dusmas izlādē Loreta. Pēc redzētā un dzirdētā, emocionāla kļūst ne tikai Loreta, bet arī Anatolijs.
