Rīga +2°C 
Kopš augusta skaudrajiem notikumiem pagājuši divi mēneši. Ir oktobris, kas Ilonai un Aigim bija īpašs mēnesis, – oktobrī viņi savulaik iepazinās un oktobrī arī svinēja kāzas.
«Mūs kopā saveda Latvijas Universitāte,» mierīgā balsī un brīžiem ar dzidru mirdzumu acīs stāsta Ilona. «Mācījos Filoloģijas fakultātes otrajā kursā, kad Aigis sāka studēt ķīmiju. Dziedāju korī Minjona, mums bija jāuzstājas Aristoteļa svētkos Universitātes Lielajā aulā. Pēc svinīgās daļas bija balle, viņš mani uzlūdza dejot. Tur bija ļoti daudz meiteņu – nezinu, kādēļ Aigis izvelējās tieši mani. Apprecējāmies divus gadus pēc satikšanās. Iepazināmies 1978. gada 22. oktobrī un gribējām kāzas tieši tajā pašā dienā, bet nācās izvēlēties 18. oktobri, sestdienu, lai lauku radi var atbraukt. »
Par liktenīgo dienu runājot, viņa saka: mums nebija aizdomu, ka varētu būt noticis kaut kas slikts.
«Aigis bija tik daudz braucis, un vienmēr viss noritēja veiksmīgi. Laivotāji visi kā viens teica: nav ko uztraukties, viss noteikti ir kārtībā!»
«Kad no rīta izgāju dārzā, zem ābeles gulēja saplosīts balodis. Tad gan sajutos slikti – sapratu, ka kaut kas ir noticis. Zināju, cik Aigis ir atbildīgs, – būdams sauszemē, viņš būtu atradis iespēju sazināties. Domāju – varbūt viņš tomēr kaut kur laivā peld? Līdz pat kajaka atrašanai cerēju, ka viss būs labi,» saka Ilona. «Esmu pateicīga, ka Aigi atrada, jo tas dod lielāku sirdsmieru. Tomēr joprojām nezinu un, visticamāk, nekad neuzzināšu, kas īsti notika.»
Pilnu interviju ar Ilonu Auderi lasiet žurnāla IEVA jaunākajā numurā:
