Hokeja pasaulē zināmie brāļi Rēdlihi ir Latvijas Televīzijas režisores Maijas Smildziņas dēli.

Hokeja pasaulē zināmie brāļi Rēdlihi ir Latvijas Televīzijas režisores Maijas Smildziņas dēli. No viņas četriem dēliem hokeju spēlē trīs.

Uz Pasaules čempionātu Maskavā aizbrauca tikai pastarītis – Miķelis. Vienā no pēdējām pārbaudes spēlēm ar Slovākiju roku salauza Krišjānis, bet šobrīd Amerikā spēlējošais Jēkabs netika aicināts palīdzēt Latvijas izlasei. Vecākais no četriem brāļiem Kristaps Smildziņš arī ir trenējies hokejā, bet tādā mērā kā brāļus tas viņu nesaistīja. „Kristaps tam nebija radīts. Hokeja gēns ir tikai Rēdlihiem,” smejas Maija. „Ir kāds jautājums, kuru man tagad bieži uzdod un kurš mani samulsina, jo nezinu, ko atbildēt. Kad prasa, kā man izdevās izaudzināt četrus dēlus, saku – tas bija tik sen! Ja sāku par to domāt, man liekas, ka tā ir pilnīgi cita dzīve, kurā sevi nevaru savienot ar to Maiju, kāda biju toreiz. Man viņas abas neiet kopā. Vai tiešām tā biju es, kas to visu ir izdzīvojusi? Tā jau parasti saka – nevajag dzīvot pagātnē! Es arī par bijušo daudz nedomāju. Tik daudz kas notiek tagad, un katru dienu, kas man dota, es ar prieku izdzīvoju. Bet pagātne, tā mana cita dzīve, manī, protams, ir ierakstīta, un nekas tajā nav ne maināms, ne labojams.”

Ja paredzētu…

Televīzijā ir satikušies un izveidojušies daudzi dzīves pāri. Arī Maiju Valteri un Māri Smildziņu kopā saveda Āgenskalna studijas gaiteņi. Televīzijā strādāja arī Māra mamma, režisore Aina Zariņa, saukta Spīdola, un Maija kļuva viņas mīļā vedekliņa. Vēl arvien Spīdolai viņa tāda ir, un abām atmiņas par Māri ir ar sāpīga zaudējuma sajūtu. „Kas sāc domāt par to, kas ir noticis, vienmēr ierunājas vainas sajūta, ka viss ir nokavēts un par vēlu. Bet tajā mirklī, kad dzīvo un kad tas nenovēršamais notiek, ar prātu nespēj izvērtēt, kā pareizāk rīkoties un ko darīt. Un tikai pēc gadiem saproti, ka to visu varēji vērst savādāk, ka dzīve varēja ievirzīties savādāk un nelaime varēja nenotikt. Bet tajā brīdī nezin kāpēc nav spēju uz situāciju paskatīties no malas, atrast īstos vārdus un palīdzēt cilvēkam. Tikai no laika attāluma, kad it kā pacelies un savu dzīvi redzi no augšas, saskati arī tos citus ceļus, kas tur bija, nevis tikai to vienīgo, kas beidzas ar bezdibeni.

Mums ar Māri bija ļoti labi. Viņš bija foršs un gudrs cilvēks, bet viņam bija kāda vājība, kuras dēļ viņš traģiski aizgāja bojā. Māris dzēra, un viena tāda reize bija liktenīga. Mūsu dēliņam Kristapam tad bija kādi seši gadi. Kad atceros Māri, un man par viņu ir tikai labas atmiņas, tā vainas sajūta, ka es nemācēju viņam palīdzēt, manī vēl arvien ir palikusi.”

Viens no epohālistiem

Bija brīdis, kad Televīzijā vienlaikus ienāca vesels bars jauno studijas operatoru. „Mēs viņus saucām par epohālistiem,” atceras Maija. „Viņi nāca ar jaunām idejām, ar citu piegājienu, ar viņiem bija interesanti strādāt. Tur bija Ingus Baušķenieks, Kārlis Rings, Aldis Šēnbergs un arī Jānis Rēdlihs. Mums ar Jāni diezgan strauji radās mīlestība. Tas, ka viņš ir gandrīz vienpadsmit gadus jaunāks par mani, nemulsināja ne mani, ne viņu. Neatceros arī, ka Televīzijā kāds būtu teicis – Jānis tev neder, viņš ir par jaunu. Es vēl tagad, savos sešdesmit divos gados jūtos jauna. Brīžiem jau tas ir pilnīgi patoloģiski, bet, ja savus patiesos gadus nejūti, tad ir jādzīvo tā, kā jūties. Ļoti ilgi ar saviem puikām spēlēju basketbolu un futbolu. Tas, ka man vienmēr ar viņiem kopā bijis jāskrien, jāspēlē un jādullojas, mani pie jaunības arī ir noturējis. Tikai reiz, kad, spēlējot futbolu, Krišjānis man uzskrēja virsū un es aizlidoju pāris priedītes tālāk, gulēju zemē un domāju – paklau, Maija, varbūt tev tomēr vajadzētu drusku piebremzēt!

Šopavasar mums ar epohālistu Jāni Rēdlihu palika divdesmit septiņi kopā būšanas gadi. Man pirmajai vīramātei Spīdolai viņš vienmēr bijis znotiņš, un visi mūsu dēli, tāpat kā Kristaps, ir viņas mazdēliņi.”

Čomu komanda

„Tā sanāca, ka dēli dzima viens aiz otra. Mēs neko ne plānojām, ne neplānojām. Man vienīgi meitu gribējās, bet nāca tikai puikas. Taču par to laiku, kad bērni bija mazi, man nav atmiņu, ka bija grūti. Kas es būtu pārgurusi, neizgulējusies, noskrējusies. Protams, ka bērni slimoja, naktīs raudāja un viss bija tā, kā notiek, kad ir četri bērni un ar visu jātiek galā. Zinu, ka šī Maija to nevarētu. Tā Maija varēja, jo it lietas, ko var izdarīt tikai jaunībā. Mums gan toreiz ļoti daudz palīdzēja vecāsmammas, manas māsas, draugi un kolēģi. Mūsu bērni ir daudz apkārt mētājušies. Es ļoti ātri pēc viņu piedzimšanas sāku strādāt, un bērni mūžīgi tika atstāti kādam pieskatītājam. Agri viņus aizrāvu uz bērnudārzu. Mēs paši ar Jāni esam skrējuši un strādājuši, vienmēr kaut kur gājuši. Puikas izauga pavisam nemanāmi un ļoti ātri bez lielām problēmām un sarežģījumiem. Vienīgais, ko viņi vēl tagad mums reizēm atgādina, ka mēs mūžīgi kavējāmies, kad viņi bija jāizņem no bērnudārza. Viņi gandrīz vienmēr palika pēdējie. Man acu priekšā ir skats, kā Krišjānītis savā grupiņā viens pats tupēja. Viņa acīs bija tāda kā nolemtība, bet viņš neko neteica.

Bērni mums nekad neko nav pārmetuši, un mēs viņus nekad neesam bāruši. Mums ar viņiem ir vienreizēji skaistas attiecības. Mūsu ģimenē nav tāda sadalījuma – māte, tēvs un bērni. Atzīšos – nekad neesmu jutusies kā māte. Vēl tagad nejūtos. Un vēl mazāk es jūtos kā vecmāmiņa, lai gan man ir divi mazbērniņi. Dēliem vienmēr esmu bijusi savs čoms, un tāpat Jānis. Viss, kas ar viņiem noticis, mūsu acu priekšā ir norisinājies un norisinās vēl joprojām. Nekādus nepatīkamus pārsteigumus dēli mums nav sagādājuši. Viņiem arī nekad nav bijis laika sliktām izklaidēm. Jau mazi aizgāja uz hokeju. Krišjānis bija pirmais, kurš pateica, ka grib spēlēt. Viņš no Rēdlihiem ir vecākais. Un tad jau, protams, to gribēja arī Jēkabs un Miķelis. Kristaps arī vienu laiku trenējās, bet tas tomēr nebija viņa. Smildziņu vairāk vilka mākslinieciskais un radošais. Kristaps pievērsās žurnālistikai, tagad ir žurnāla atbildīgais redaktors. Taču arī citiem brāļiem piemīt radošā dzirksts. Mazi viņi ir piedalījušies dažādos Televīzijas uzvedumos un raidījumos, bet tas viņiem likās pats par sevi saprotams. Televīzija viņiem nebija ne brīnums, ne notikums, bet vecāku darbavieta. Jēkabs un Miķelis gāja mūzikas skolā. Jēcis pūta trompeti. Vēl tagad mājās tā ir. Kad Jēkabs pārbrauc no Amerikas, joka pēc reizēm papūš, lai pārliecinātos, vai vēl var kaut ko nospēlēt.

Miķelītis mācījās spēlēt vijoli, bet līdz galam mūzikas skolu nepabeidza. Slodze kopā ar hokeju bija mazliet par traku, un tad vēl Miķelis salauza mazo pirkstiņu. Vijoli spēlēt vairs nevarēja. Nu, tas viņam nebija lemts. Taču Miķelis ir liels dziedātājs. Kādreiz „Palāsītēs” bija gan solists, gan grupiņā dziedāja. Viņiem visiem radošā vispusība vēl arvien izpaužas. Lielākais gada pasākums mums ir Jāņi, kas ievelkas uz nedēļu. Svinam tos mūsu laukos Mēmelē. Taisām uzvedumus un spēlējam teātri. Katru gadu iestudējam kādu pasaku. Atceros, ka pirmā bija „Sniegbaltīte un septiņi rūķīši”. Man tajā bija saindētā ananāsa loma. Izrādē tiek iesaistīti pilnīgi visi – arī ciemiņi, kas ir mūsu un mūsu bērnu draugi, un lomas tiek lozētas. Tas ir pats jautrākais, jo iepriekš neviens nezina, kas viņš būs. Šogad mums ir paredzēts „Kurbads” un dziesmu konkurss „Mēmeles vīzija”. Tā jau ziemā pasludinājām.

Pagājušajos Jāņos pasakas uzvedums nenotika. No ierastās tradīcijas mūs izsita Kristaps, jo Jāņos viņš precējās un visa mūsu radošā izdoma aizgāja, rīkojot viņam kāzas.

Pa ziemu visi ir izklīduši pa pasauli, bet vasarā visiem tā mīļākā vieta ir mūsu lauki Mēmelē. Tos iegādājāmies faktiski bērnu dēļ, kad viņi vēl vija mazi. Pie Lietuvas robežas, mums ar Jāni pilnīgi svešā pusē – vecas dzirnavas pie Mēmeles upes. Gribējām, lai mums būtu vieta, kur kopā ar bērniem darboties un veidot savu pasauli. Pateicoties arī mūsu lauku mājām, visi esam tik vienoti. Tas lielais prieks mums vienmēr bijis kopā būšana un kopā strādāšana. Sākumā mēs muļķu neatlaidībā pat kartupeļu lauku stādījām. Kā nenormāli, uz pilnīgas spēku izsīkuma robežas tos rakām, lai gan Rīgā tie maksāja dažas kapeikas.

Toties mūsu bērniem tagad nav nekā tāda, ko viņi nevarētu izdarīt. Visam ir gājuši cauri. Iemācījušies rakt, zāģēt, cirst, skaldīt un būvēt. Kad pagājušajā vasarā cēlām pirtiņu, Miķelītis izraka pamatus, ka nošņirkstēja vien. Un par to ir lielākais prieks.

Kad man kādreiz saka – hokejs taču ir šausmīgi dārgs sports! Kā jūs varējāt trīs dēliem to nodrošināt? – man nav atbildes. Man nav atmiņu, ka mēs būtu cietuši trūkumu. Vienmēr kaut kā esam izgrozījušies. Tolaik, kad puikas trenējās, tik dārgi kā tagad tas nebija. Kaut ko jau arī nevarējām nopirkt, bet dēli nekad neko nav prasījuši pāri mūsu iespējām. Atceros, ka mēs viņiem katram uz skolu devām līdzi piecdesmit santīmus pusdienām. Laikam jau vairāk nevarējām. Bet viņi ir iztikuši un nekad nav sūdzējušies, ka viņiem kaut kā nav. Mums vienkārši visiem kopā vienmēr ir bijis ļoti forši. Un ir vēl arvien. Esam tāda čomu komanda, kurai tagad pievienojušās arī mūsu vedekliņas – Kristapa Inga un Krišjāņa Iveta. Nu beidzot esmu tikusi arī pie meitām, un man būs vēl divas. Jēkabam un Miķelim arī ir draudzenes. Tas tomēr ir skaisti – meitenes, ar kurām ir pavisam citas sarunas nekā ar dēliem. Nezinu, vai esmu laba vīramāte, bet tajā nozīmē, ka nejaucos viņu dzīvēs, varētu būt laba. Viena lieta, ko pati pie sevis reizēm varbūt nodomāju, bet tas notiek aizkadrā, un kadrā es cenšos neko lieku nerādīt. Mani dēli tās meitenes ir izvēlējušies, tātad – viņas ir vislabākās. Vedeklas man ir pa pirmo. Un savus bērniņus viņas mīl un pašas audzina. No rokām laikā nelaiž. Kristapa un Ingas Klāvam drīz būs pusotra gada. Krišjāņa un Ivetas meitiņai Laumai nupat palika gadiņš. Kad vedekliņām saku, – atvediet bērniņus mums, lai paši vien varat kaut kur aiziet, nē, – bērniņam jābūt kopā ar vecākiem.”

Brāļi

„Viņiem ir katram savs raksturs,” saka Maija. „Kristapā sadzīvo divas īpašības, kas man liekas ārkārtīgi nesavienojamas vienā cilvēkā. Viņš ir ļoti lēnīgs, kas mani vienmēr ir tracinājis. Es esmu žigla, man visu vajag ātri. Un, ja nav uzreiz un fiksi, tad tas viss jau sen ir sadedzis, un man nevajag. Bet Kristaps tā lēni, lēni, it kā nogaidot, ka gan jau viss nokārtosies. Un viņam viss arī nokārtojas. Savukārt darbā Kristaps ir ļoti prasīgs, izlēmīgs, dzelžains, kas nekādi neizpaužas mājās un sadzīvē, kur viņš ir miera mika. Skatos uz viņu un domāju – cik tas ir interesanti! Ja Kristapu pazīst tikai no vienas puses – no darba vai no sadzīves – var domāt, ka tie ir divi dažādi cilvēki.

Arī Krišjānis raksturā ir lēns, un tas hokejista dabai nemaz tā īsti neatbilst. Viņš daudz ko upurēs miera labad. Un mīlestības dēļ upurēs. Tik lielā mērā kā Krišjānis spēj upurēties varbūt pat nemaz nav labi. Reizēm ir jāprot savilkt dūri, uzsist to galdā un pastāvēt uz savu. Sportā tas ir svarīgi. Tik skarbā spēlē, kāds ir hokejs, cilvēkam tomēr jābūt ar dzelzs iekšām. Lai gan redzu, ka sportā Krišjānis ar katru gadu kļūst dzelžaināks. Pagājušajā sezonā viņš spēlēja Krievijas Tālajos Austrumos, Habarovskas komandā. Cerēja tikt Latvijas izlasē un cīnīties Pasaules čempionātā. Bet Krišu vajā traumas. Pārbaudes spēle ar Slovākiju viņam bija neveiksmīga. Skatījāmies to internetā, dzīvojām līdzi. Kad Jānis pārnāca no darba un pateica: „Man ir viena slikta ziņa,” iekšēji jau sastingu, bet domāju, ka viņš to attiecina uz mūsējo zaudējumu slovākiem. Taču Jānis internetā bija izlasījis, ka Krišiņš spēlē ir salauzis roku. Labo pie plaukstas locītavas. Kreisā jau viņam reiz bija lauzta, un tajā viņam ir ielikts dzelzs stienītis. Uzreiz bija skaidrs, ka šim čempionātam svītra pāri. Otrā rītā viņš mums piezvanīja. Stāstīja, cik labi gājis, abi ar Miķeli tikuši vienā maiņā. Bieži jau tā nesakrīt – abi brāļi Latvijas izlasē un vienā maiņā. Krišjānis – aizsargs, Miķelis – uzbrucējs. Bet pašās spēles beigās – trauma. Viņi abi ar Miķeli bija kandidāti, lai brauktu uz Maskavu. Protams, žēl, ka tā iznāca.

Jēkabs ir ašāks un enerģiskāks. Īsts zibenszellis. Ar lielām darba spējām. Un es to novērtēju tikai tad, kad Jēcim radās iespēja braukt uz Ameriku, mācīties Bostonas universitātē un spēlēt tās komandā. Mēs ne mūžam nevarējām iedomāties, ka viņš to spēs izdarīt. Jēkabs aizbrauca ar tām angļu valodas zināšanām, kādas viņam bija pēc vidusskolas. Kā viņš tur pirmo gadu pērās! Jēcis stāstīja, kā uz pirmo lekciju gājis. Domājis – angliski taču kaut ko zina, saprot un sarunāties var, bet, kad tā sākusies, viņš nav sapratis neviena vārda, pilnīgi neviena.

Tāpēc pret to, ko viņš ir izdarījis, ka spējis izkulties, man ir liela cieņa. Jēkabs jau sešus gadus ir projām, beidzis universitāti, spēlē vienā AHL komandā. Protams, ka viņam ir sapnis spēlēt NHL, un viņam tas ir diezgan reāli. Krišjānis arī spēlēja Amerikā, bet pagaidām par AHL tālāk netika.

Miķelis, kurš pagājušajā sezonā spēlēja Baltkrievijā, ir vēl ašāks par Jēkabu. Kad viņi visi gāja bērnudārzā, audzinātājām mīlulītis bija Krišjānītis. Mierīgs un paklausīgs. Ar Jēci bija negals. Viņas tam šuva ciet kabatas, jo Jēcis tajās visu ko sabāza. Viņam vienmēr visu vajadzēja stiept sev līdzi. Kad mēs kaut kur braucām, Jēcim vienmēr līdzi bija koferis ar mantām, visa viņa iedzīve. Bet Miķelītis bija pilnīgi traks. Nepārspējams. Visur viņš ielīda, visur viņam vajadzēja būt klāt un visu redzēt. Miķelītim hokejā arī bijušas traumas. Visvairāk cietis viņa deguns. Tas jau sen ir zaudējis savu sākotnējo formu. Vairākas reizes lauzts. Zilas acis un izsisti zobi viņiem visiem ir bijuši. Miķelis saka: „Bet tas ir hokejs. Tāda ir tā spēle.”

Pagājušajā gadā, kad čempionāts bija Rīgā, viens soms Miķeli ar lielu spēku tīšām ietrieca bortā. Izsmērēja tā, ka mans Micītis palika guļam uz ledus. Es to momentu neredzēju, tikai Kristaps, ar kuru bijām uz spēli, teica, ka Miķelis ir ietriekts bortā un nogājis malā. Miķelim bija nokdauns, taču viņš tajā šokā nesaprata, cik smagi ir dabūjis. Izgāja vēl laukumā, bet viņam viss šūpojies. Miķelim bija smadzeņu satricinājums. Pirms tam jau Latvijas čempionātā viņam pretinieks iegāza tā, ka Miķelis palika guļam uz ledus. Tribīnēs sēdēju vietā, no kuras visu labi redzēju. Tad gan es kliedzu: „Jāni, skrien, dari taču kaut ko! Mūsu bērns neceļas augšā!” Tas ir briesmīgi – redzēt, ka sit manus dēlus. Ja to brīdi, kad tas notiek, neredzu, viņu traumas uztveru diezgan mierīgi. Lai gan tā ir baigi smagā dzīve, kas man neliekas apskaušanas un sajūsmas vērta, saprotu, ka mani bērni to ir izvēlējušies un hokejs ir viņu profesija. Ar visām tā nepatīkamajām pusēm.

Viņi visi mums bijuši izgudrotāji. Krišiņš gāja kādā astotajā vai devītajā klasē, un viņiem ar Jēci vienmēr bijis visvairāk kopīgu darīšanu, jo vecumā tikai gada starpība. Daži pat domāja, ka viņi ir dvīņi. Tovasar abi bija pie manas māsas laukos, un puikas bija sadomājuši atrakcijas. Novilkuši no viena koka uz otru labi augstu gaisā striķi, iekāruši tajā grozu un taisīja pārbraucienus. Krišiņš ar visu grozu bija nāzis lejā un salauzis muguru. Viņš jau tad trenējās hokejā, un ārsts slimnīcā pateica, ka no tā nu būs jāatvadās. Hokeju viņš vairs nespēlēšot. Bet mugura sadzija, un nekas. Krišjānis spēlē.”

Superīga dzīve!

„Reizēm domāju – nu, kāpēc man tāda laime dota, ka man viss dzīvē ir! Pati nemaz tik laba neesmu, lai liktenis man kaut ko tik labu piešķirtu. Zinot, kā daudziem citiem iet, apzinos, ka esmu pasargāta no nelaimēm, no bēdām un ciešanām. Mana dzīve ir superīga! Patiešām superīga! Man bērnu dēļ bijis viens vienīgs prieks un lepnums. Nesen, kārtojot savas lietas, atradu tajās Kristapa pusaudža gados rakstītu vēstulīti, kādas bērni, kaut kur aiziedami, atstāja, lai es zinātu, kur viņi ir un kad būs mājās. Pašās beigās Kristaps bija uzrakstījis: „Es Tevi ļoti mīlu!” Tik bezgala aizkustinoši. Viena maza, īsa rindiņa, bet tajā viss ir pateikts. Un neko vairāk arī nevajag. Tos vārdus ikdienā reti sakām. Gan mēs ar Jāni bērniem, gan viens otram, gan bērni mums. Tāpat jau zinām, ka mīlam, bet, lai teiktu skaļi… Dzīvē tā nenotiek.

Pirms diviem gadiem Krišjānītis mums ar Jāni uzsauca divdesmit piedu kopā būšanas gadu jubileju. Ja būtu precējušies, tad tās būtu sudrabkāzas, bet mēs ar Jāni jau divdesmit septiņus gadus dzīvojam kā grēcinieki. Toreiz Krišiņš mums uzdāvināja vakaru divatā atpūtas centrā ar baseiniem un džakuzi. Sēdējām ar Rēdlihu burbuļvannā un dzērām šampanieti. Tas bija ļoti skaisti. Bērni visu laiku gaida, kad mēs ar Jāni beidzot apprecēsimies. Pagaidām vēl pretojamies. Ja jau tik ilgi esam šitā dzīvojuši, tam jābūt ļoti īpašam gadījumam, lai precētos. Teicām, ka tas notiks tad, kad mazbērni manu līgavas plīvuru varēs panest. Nu jau drīz varēs. Man tikai vēl jāizdomā, kādas tās mūsu kāzas būs. Pasaku uzreiz – baznīcā mēs neiesim, un mācītājs mūs nelaulās. Tas notiks mūsu laukos Mēmelē, upes malā tāpat kā pagājušajā vasarā Krišjānim. Respektēju tos, kas mierinājumu, gandarījumu un baudu gūst baznīcā, bet es tajā neeju, jo tas vienkārši nav mans. Mana reliģija ir upe, koks un akmens.