Rīga +2°C 
Aprikozes ir rožu dzimtas koki, un tas vēl vairāk stiprina manu mīlestību pret šo toņu rozēm, kuru manā dārzā nav maz.
Iekožos sulīgā, mīkstā aprikozē. Tā ir tik ļoti nogatavojusies, ka augļa smaržīgā, nedaudz lipīgā sula lēnām tek pa pirkstiem uz leju. Es kāri mēģinu ar mēli noķert katru saldo pilīti, lai tā neaizripotu garām mutei vai nenopilētu uz drēbēm. Bet ne jau tāpēc, ka kleitas būtu žēl! Nē, man negribas palaist garām nevienu šī aizjūras saulainā garduma sulas lāsīti.
Izbaudu katru kumosu, sajūtu katru garšas niansi, man nav sāta sajūtas, jo gribas vēl un vēl, tāpēc nedomādama stiepjos pēc nākamās aprikozes, un saldā bauda turpinās – tā šķiet nebeidzama… Lūk, tā es varētu raksturot savu attieksmi pret aprikožu un persiku krāsas rozēm.
Tas ir vienreizējs skaistums, vārdos neizsakāma mīlestība un neapturams neprāts, jo aprikožu un persiku krāsas rozes ir manas mīļākās. Tāpēc, no vienas puses, esmu pilnīgā sajūsmā par iespēju aprakstīt savas favorītes, bet tajā pašā laikā ir arī nedaudz skumji, jo, vairāk nekā gada garumā stāstot jums par dažādu krāsu rozēm, apzinos, ka šī būs pēdējā publikācija šajā ciklā.
Romija Andersone ar vērtīgiem padomiem rožu audzēšanā dalās arī žurnālā, kas nopērkams tirdzniecības vietās visā Latvijā!
