Baņuta Rubess: Apbrīnoju atraitnes, kas izlemj – es būšu viena. Es negribēju būt viena
Vēsturniece, teātra mākslas pasniedzēja, režisore Baņuta Rubess nu sevi var saukt arī par rakstnieci. Nesen klajā nācis viņas pirmais romāns Te bija Brunis par Baņutas tēvu, leģendāro trimdas latvieti Bruno Rubess. Romāns bijis kā terapijas seanss, kurā, stāstot par tēvu, viņa no sevis norakstījusi sāpes, kādas rodas pēc vistuvākā cilvēka aiziešanas. Pagājuši desmit gadi, kopš viņa zaudēja savu vīru, kanādiešu džeza mūziķi Niku Gothamu. Šodien Baņutas dzīvē ir jauna mīlestība. Kā apliecinājums tam, ka divu cilvēku satikšanās nav tikai jaunības privilēģija.
Foto: no personiskā arhīva
… Mana māsa reiz teica, ka aizsākums grāmatai ir laiks, kad vēl dzīvojām Rīgā, manam dēlam Dzintaram tobrīd bija septiņpadsmit gadu. Skatījos, kā dēls aug, un pēkšņi sapratu, ko nozīmē, ja tev ir pusaudzis un sācies karš. Tad sāku domāt par savu tēvu. Te bija Brunis ir dokumentāls romāns, daļēji viņš šajā stāstā nav Brunis, bet manis iztēlotais Brunis pusaudzis.
Tie, kas zaudējuši kādu mīļu cilvēku, sēros visu mūžu.
Viņš ir laikmets. Un šis laikmets man liekas neaprakstīts. Stāsti par to, kas notika ar mums, latviešiem, kara un okupācijas laikā, nav izstāstīti, un šķita – vajag to darīt.
– Kādēļ šie stāsti nav izstāstīti? Ne tikai Latvijā, bet arī latviešu trimdas literatūrā nav nemaz tik daudz darbu par šo vēstures posmu.
– Diasporas literatūrā Gunars Janovskis un Anšlavs Eglītis ir rakstījuši par to, bet – varbūt pārdzīvojums bijis tik ārkārtīgi smags, ka paaudzei, kas to pieredzēja, grūti par to rakstīt.
Rakstot grāmatu, man nācās meklēt informāciju, lasīt par šo laiku, jo mans tēvs to nebija aprakstījis, un dažreiz, kad uzrakstītais bija pārāk smags vai bezcerīgs, liku grāmatu malā, jo negribēju izjust tās šausmas. Rakstot arī man bija jāmeklē, kā līdzsvarot šo pārdzīvojumu.
– Jūsu grāmata ir balstīta tēva dienasgrāmatā. Kā tā nonāca pie jums?
– Tēvs uzticēja man koferi, kur viņš bija savācis dažādus papīrus, tur bija arī dienasgrāmata.
